Šogad aprit Bānīša svētku desmitā gadskārta un mēģināsim noskaidrot, kas tad ir Bānīša svētki un galvenais - kas ir pats Bānītis?

19. gadsimta beigās Latvijā ar nebijušu rosību atsākās intensīva dzelzceļu būvniecība. Tobrīd mūsu lielākās pilsētas un ostas ar sliežu tīklu bija savienotas ar Krievijas un Eiropas lielākajiem tirdzniecības centriem un šķita, ka dzelzceļu būvniecībai ir pielikts punkts. Tomēr joprojām bez regulāras satiksmes iespējām bija palikuši daudzi labi apdzīvoti, auglīgi un meža masīviem pārbagāti Latvijas apvidi. Būvēt tur platsliežu dzelzceļus bija neekonomiski, bet atstāt bez satiksmes - nepārdomāti.
Un radās vietējiem muižniekiem doma būvēt mazākus jeb šaursliežu dzelzceļus. Līdz Pirmajam pasaules karam Vidzemes guberņā tika izbūvēti teju 300 km šādu dzelzceļu, no kuriem nu pāri ir palikuši tikai 33 km. Pārējos izkonkurēja automašīnas.
Pēdējais regulāri kursējošais bānītis, ne tikai Latvijā, bet arī visā Baltijā, nu ripo starp Gulbeni un Alūksni. Lai godinātu mūsu veterānu, kopš 2000. gada katru septembra pirmo sestdienu tiek rīkoti Bānīša svētki. Svētki, kuros ikvienam to apmeklētājam tiek piedāvāta iespēja pavizināties mazajā vagoniņā un iepazīt Bānīša zemi - vietu, kur bānītis guļ, tiek apkopts, no kuras bānītis ik dienas uzsāk savu pusotru stundu garo braucienu, vietu, kurā tiek rīkots gadatirgus, vietu, kurā paši dzelzceļnieki izklaidē pasākuma apmeklētājus, vietu, kura nu jau četrdesmit gadus ir bānīša maršruta galapunkts. Visām šīm vietām jeb stacijām ir savi nosaukumi: Gulbene, Stāmeriene, Paparde, Alūksne, un it visur jūs gaida pārsteigumi, cienasti un izklaides.

Aicinām piedalīties Bānīša svētkos 2010. gada 4. septembrī!